Bizes
Marta Kreituse, Pēteris Draguns
No savām bizēm tiltu es pinu
Tu pāri tiltam nāc un saules apspīdēts smaidi
Tev pāri pārliecos es zāles paklājā mīkstā
Pa upi balti gulbji peld mums garām kā kupenas slīdot
Nāc manī ielīgo, ļauj vējam norimt un celties
Maigai vēsmai apskaut mūs un stiebriem notrīsēt dejā
Viļņu vāliem pāri slīd, visapkārt skan gaisma kā zvani
Manī veras debesjums un aizsauc apvāršņiem pāri
Saulei norietot un acis aizverot klausos
Kā karsta elpa plūst kārtu kārtām pār mani
Tavas rokas saņemot, meža ieloks nāk tuvāk
Koku galotnes uguņo un lēni satumst līdz rītam
