Dilemmas
[1. pants: Melikols]
Jau gadiem dzīve grūta tā kā māte gaidot bērnu
Cenšos vairot spēku iekšā sevī mainot shēmu
Jo tik daudzus gadus dzīvojot pēc tās klauna statuss
Nopelnīts, kad graužu nagus, ja nav blakus kortēlīts
Pāri zālei autā lidoju kā basketbola bumba
Neizdvešot ne skaņas kā bez magnetolas tumba
Man grūti saņemties, kad atkal širmis aizkritis ciet
Plus pie tādām emocijām mēdzu aizmidzis kliegt
Jo man melnie virsū nāk kā noklīdušam skinam;
Rodas domas tā kā glāzē noslīkušam pļidam
Līdz es pieploku pie zemes tā kā bruģa plāksne
Man gribas piecelties, bet krītu kā no jumta lāsteka
Itkā jādodas ir tālāk, bet es stāvu tepat
Ķermenis negrib draudzēties ar manu prātu nekad
Un tā es atkal guļu stūrī, dusmās lūpu sakodis
Gar lūpu kaktiņiem nāk ārā dūmu mākonis
Bet, protams, biežāk esi smaidu sejā uzbūris
Ja lieto biežāk svaru zāles nekā kultūrists
Tā, naivi cerot atrast mieru, es velku kārtējo dūmu
Līdz esmu tādos mēslos kā uz sienas mālējot sūdu
Un tieši šādā garā pavadīta diena pēc dienas
Tikai panāk to ka visas tās lietas jau riebjas
Bet vienmēr kaut kam jānotiek, kad gribas saņemties
Teiksim, bēdas bieži ar roku visam atmest liek, jā
[Piedz. x4]
Viens otram pretī stāvam kā sliedes, mūs
Bieži iespiež tā kā grāmatās ziedus. (mūsu dilemmas)
[2. pants: ansis]
Bieži nēsāju uz galvas it kā termosa vāku
Kad pirms izvēles man prātu pārņem nervozitāte
Bet velti; tad es sev saku: „Vajag tikai sākt!”
Un tad, liekas, varu pārlēkt visai galaktikai pāri!
Spogulī uz podesta tur nevis tu, bet es stāvu
Ķeram pie kakla viens otram tā kā pudeles-brāļi
Kad lietas ir, tās vajag kārtot, un es jūtu
Ka man burtiski par naudu nākas pārdot savu mūžu
Dodu goda vārdu, ansis, bet ne Klinstons
Daru labi, kaut bieži esmu bārts, bet ne Simpsons
Jo prasot, vai to lietu mīlu vai nemīlu, es parakstos
Par kapeiku skaitīšanu un par dzīvi bez kredīta (reāli)
No otras puses, katrs prostitūtisks lats
Manā kabatā liek domāt, ka esmu prostitūta pats;
No spoguļa man pretī skatās lētas prostitūtas acis
2000 un 11 ir prostitūtas kaps. (jā)
Un ko man tagad darīt, tev liekas, es zinu? (nē)
Uz to, ka izdosies, es lieku tik vienu pret simtu
Bet es gribētu jūs redzēt jūtam līdzi
Manam sapnim, ko es būvēšu uz savas stūrgalvības
Un nav jau tā, ka mums te pietrūktu skepses
Un netrūkst to, kas prasa: „Ko no tā iegūšu ES?”
Katrs solis ir smags, bet esmu uz pareizās takas
Jo tagad spogulī skatoties redzu savējās acis
[Piedz. x4]
