Labradors
Ainars Mielavs, Gints Sola
No skumjām aizsala logi, par krusu pārvērtās vējš
Pat karstākās pirtis un krogi šīs krustceles neizkausēs
No asarām piebrieda durvis, nav nozīmes aizbultēt ciet
Tās neatvērtu pat burvis, kaut būtu iemīlējies
Bet viņš kā labradors skrēja pa sniegu
Tik pārlieku baltu un liegu
Lai zem lavīnām meklētu viņu
Savas mīļotās sirdsapziņu
No dusmām aizdegās zārdi ar sausiem solījumiem
Bet steigā izteiktie vārdi nu kļuva par karavīriem
No naida sadrupa sienas ap slāpētām emocijām
Un visas parastās dienas tad tapa par labākajām
